Ir 1950. gada 9. maija vakars. Francijas Ārlietu ministrijas Pulksteņa zālē savu runu uzsāk ārlietu ministrs Robērs Šūmans. Viņa uzstāšanās ir nesteidzīga un izsvērta. Savu kopā ar Žanu Monē sagatavoto runu, kas vēlāk tiks nosaukta par deklarāciju, viņš ir pārstrādājis jau deviņas reizes.
Klausītāju rindas sastāv pārsvarā no ministriju ierēdņiem un dažiem Parīzes preses izdevumu žurnālistiem. Neredz ne radio, ne televīzijas pārstāvjus, jo, lai gan izsūtīta vairāk kā 200 masu mediju pārstāvjiem, informācija par preses konferenci saņemta pēdējā brīdī. Iespējams, ka tāds arī bijis plāns, jo tas, ko saka Šūmans, izraisa sprādzienam līdzīgu efektu: Francija piedāvā Vācijas Federatīvajai Republikai (VFR) kopīgu ogļu un tērauda resursu pārvaldību, uzsverot šādas apvienības ekonomiskās priekšrocības.
Tā saucamais “Šūmaņa plāns” paredz, ka šo resursu ražošana būtu pārnacionālas iestādes uzraudzībā ar iespēju arī citām Eiropas valstīm pievienoties apvienībai. Vai tas vispār ir iespējams – šāda sadarbība starp mūžīgajām sāncensēm Franciju un Vāciju, kas gadu desmitiem un pat simtiem cīnās par Rūras apgabala piederību, Elzasas-Lotringas reģionu un tagad dienaskārtībā ir Zāras apgabals? Avīzes pildās ar karikatūrām, kurās ciešā skāvienā savijas Francijas un Vācijas ogļu un tērauda ražotņu dūmeņi, bet pats deklarācijas autors kā drēbnieks ar šujmašīnu Schumanplan sadiedz kopā Francijas un Vācijas teritoriju kartes.
Protams, Šūmans, kas pēc laikabiedru atsauksmēm ir bijis erudīts un pieredzējis ar spīdošām diplomāta prasmēm apveltīts politiķis, pirms savas vēsturiskās uzstāšanās ir jau kādu laiku šo piedāvājumu apspriedis ar tā laika VFR kancleru Konradu Adenaueru un saņēmis apstiprinājumu par atbalstu idejai. Lai gan ir pagājuši tikai pieci gadi kopš kara beigām, un daudzviet Eiropa vēl ir drupās, Vācijas ražošana sāk atkopties, taču tas nenākas viegli, jo daudzām valstīm ir izdevīga ekonomiski un militāri vāja Vācija. Nesteidzas tās arī atcelt Vācijas politisko izolāciju, līdz ar to Adenauers spēj novērtēt ne tikai piedāvājuma ekonomisko, bet arī politisko nozīmību: tā ir iespēja Vācijai atgriezties Eiropas politikas apritē un pierādīt, ka valsts atbalsta virzību uz turpmāku mieru reģionā.
Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) līgumu Parīzē 1951. gada pavasarī kopīgi paraksta jau sešas valstis. Franciju pārstāv Robērs Šūmans, VFR vārdā to paraksta un apzīmogo Konrāds Adenauers, Beļģijas vārdā — Pols van Zēlands un Žozefs Moriss, Itālijas vārdā — grāfs Karlo Sforca, Luksemburgas vārdā — Žozefs Bešs, savukārt Nīderlandes vārdā — Dirks Stikkers un Jans van den Brinks. Tā dzimst vienotā Eiropa.
Šodien, atzīmējot 75. gadadienu kopš Šūmaņa deklarācijas, mums jau ir bagāta Eiropas Savienības vēsture, uz kuru atskatīties un ko novērtēt. Ne visi lēmumi ir nākuši viegli, jo iesaistīto pušu paliek arvien vairāk un vairāk. Ja vēlies iekāpt Eiropas “kurpēs” un uzskatāmi ieraudzīt, cik dažādi mūsdienās viens lēmums ietekmē katru sabiedrības grupu, Eiropas migrācijas tīkls (EMT) Latvijā piedāvā iejusties dažādu līmeņu lēmumu pieņēmēju lomās, sākot ar pašvaldību un beidzot ar Eiropas Parlamenta līmeni, izspēlējot diskusiju spēli “Galamērķis: Eiropa” par migrāciju un integrāciju.
Spēlē, kas ilgst 90 minūtes, sadurās pretējas intereses, raisās spraigas diskusijas un rezultāts – tas katrā spēlē būs savādāks, bet vienmēr atkarīgs no dialoga un spējas vienoties par risinājumu. Un arī šīgada Eiropas diena tiek svinēta tieši demokrātijas un Eiropas vērtību zīmē. Vienotība ir viena no vērtībām, kas iet cauri visai Eiropas Savienības vēsturei.
Plašāk par spēli: https://www.emn.lv/galamerkis-eiropa-diskusiju-riks-sarunam-par-migraciju/.