Pārvaldes 35. gadadienas nedēļā publicējam interviju ciklu “Personīgie darbinieku stāsti”, kurā dalāmies ar kolēģu pieredzi un personīgajiem stāstiem par darbu Pārvaldē. Šajā ciklā iepazīstināsim gan ar ilggadējiem darbiniekiem, kuru profesionālā pieredze veidojusi Pārvaldi, gan ar nesen darbu sākušiem kolēģiem, kuri Pārvaldē ienes jaunu skatījumu un enerģiju.
Šoreiz sarunājamies ar Daci, kura Pārvaldē strādā jau gandrīz 34 gadu. Intervijā viņa dalās atmiņās par piedzīvoto, izaicinājumiem un nozīmīgākajiem mirkļiem savā profesionālajā ceļā, savukārt jaunākie kolēģi šajā ciklā atklās savus pirmos iespaidus, pieredzi, uzsākot darbu Pārvaldē, un redzējumu par turpmāko profesionālo attīstību.
Cik gadus Jūs strādājat Pārvaldē un kā sākās Jūsu darba ceļš šeit?
Pārvaldē strādāju jau gandrīz 34 gadus. Mana pirmā darba diena bija brīnišķīgā datumā - 1992. gada 4. maijā. Toreiz Pārvalde vēl saucās citādi — Pilsonības un imigrācijas departaments. Es sāku darbu laikā, kad sāka veidoties Kurzemes rajona nodaļa. Strādājām telpās, kur iepriekš darbojās citi cilvēki, un ar ļoti vienkāršiem līdzekļiem kopīgi iekārtojām nodaļu un veidojām tās darbu. Pirmie uzdevumi, ar ko mēs sākām nodarboties, bija personas kodu piešķiršana un iedzīvotāju uzskaites uzsākšana.
Mums šodien liekas, ka senākos laikos bija mierīgāk, un mūsdienās attīstība notiek ļoti strauji un ātri mainās dažādi darba procesi. Bet 90. gadu sākumā, kad mēs sākām iedzīvotāju uzskaiti, ar roku aizpildot veidlapas un ar lineālu meklējot personas kodus milzīgās kodu grāmatās, viena gada laikā mēs sākām noformēt arī pirmās Latvijas pilsoņu pases. Tās bija ļoti lielas pārmaiņas. Dokumentus pases saņemšanai iesniedza Pilsonības un imigrācijas departamenta rajonu nodaļās, bet pases v ēl arvien izgatavoja policijas darbinieki, un pakāpeniski šo pienākumu pārņēmām mēs. Paralēli pakāpeniski rajonu nodalās veidojās datu centri, kur bija pirmie, vienkāršākie datori. Daudzas lietas rajonu nodaļās bija aizlienētas – galdi, krēsli un citas lietas. Tāpēc varu teikt, ka arī 90. gadu sākumā attīstība bija ļoti strauja.
Kas Jums darbā Pārvaldē sagādā vislielāko gandarījumu?
Ir grūti nosaukt tikai vienu lietu, jo gadu gaitā pieredzēts ļoti daudz. Tomēr vislielāko gandarījumu man sagādāja tikšanās ar teritoriālo nodaļu kolēģiem visā Latvijā. Agrāk mēs saucām tās par rajonu nodaļām. Mani pienākumi bija saistīti ar pasu noformēšanu un pasu izsniegšanu. Ļoti ilgus gadus mani tieši darba pienākumi bija saistīti ar to, ka es regulāri apmeklēju rajonu nodaļas, kur vajadzēja veikt revīzijas un arī iepazīties ar to, lai rajonu nodaļās visi vienādi saprot, kā tiek veikta pasu noformēšana un izsniegšana, lai ir vienota izpratne par darba procesiem. Tāpat es uzklausīju un pārrunāju darba jautājumus ar rajonu nodaļu kolēģiem. Ne vienmēr saziņa bija tik ātra kā šobrīd, un mēs lielākoties komunicējām aci pret aci, apmeklējot nodaļas klātienē. Sajutu ļoti lielu gandarījumu no šīm tikšanās reizēm.
Kā Jūsu acīs Pārvalde ir attīstījusies kopš brīža, kad sākāt šeit strādāt?
Šo gadu laikā pārmaiņas ir bijušas tik lielas, ka viss mainījies līdz nepazīšanai. Esam auguši kā organizācija gan tehnoloģiju, gan darba procesu ziņā. Ir nācis klāt ļoti daudz jaunu kolēģu, un daudz ko mēs tagad darām citādi. Darba vide, telpas, klientu zāles. Līdz nepazīšanai ir mainījies tehniskais nodrošinājums. Tomēr, neskatoties uz visām pārmaiņām, ir lietas, kas palikušas nemainīgas — kolēģi un cilvēciskās attiecības, kolēģu savstarpējs atbalsts.
Kas ir bijis Jūsu atmiņā vispaliekošākais notikums, strādājot Pārvaldē?
Ir grūti izcelt vienu konkrētu notikumu, taču īpaši atmiņā palikuši brīži, kad tika ieviesti jauna parauga dokumenti. Šie procesi vienmēr prasīja lielu ieguldījumu, plānošanu un spēju pārvarēt dažādas grūtības. Jo tuvāk nāca jaunā parauga pases vai eID kartes ieviešana, jo vairāk izaicinājumu bija jāpārvar. Taču pēc tam sekoja gandarījums par paveikto un redzamo rezultātu. Tieši šie saspringtie, bet nozīmīgie posmi visvairāk paliek atmiņā.
Kādu padomu Jūs dotu jaunajiem kolēģiem, kas tikai nesen pievienojušies Pārvaldes kolektīvam?
Mans galvenais padoms būtu novērtēt to, kas katram ir svarīgs. Man personīgi ļoti nozīmīgas ir atbalstošas attiecības ar kolēģiem un sajūta, ka mēs visi kopā darām vienu darbu. Tāpēc jaunajiem kolēģiem ieteiktu dot citiem to, ko paši vēlaties saņemt. Piemēram, ja vēlaties atbalstu, esiet atbalstoši, ja vēlaties, lai kopējais rezultāts dod gandarījumu, tad jāpaskatās uz savu daļu no rezultāta. Ir svarīgi apzināties savu ieguldījumu kopējā rezultātā. Dot un saņemt. Un, protams, priecāties un just prieku par padarīto. Un vēl — neaizmirstiet novērtēt paveikto. Ne tikai domāt par to, kas vēl jāizdara, bet arī atskatīties uz to, kas jau ir izdarīts. Tas palīdz saglabāt motivāciju un gandarījumu par savu darbu.