Ir 1950. gada 9. maija vakars. Francijas Ārlietu ministrijas Pulksteņa zālē savu runu uzsāk ārlietu ministrs Robērs Šūmans. Viņa uzstāšanās ir nesteidzīga un izsvērta. Savu kopā ar Žanu Monē sagatavoto runu, kas vēlāk tiks nosaukta par deklarāciju, viņš ir pārstrādājis jau deviņas reizes. Klausītāju rindas sastāv pārsvarā no ministriju ierēdņiem un dažiem Parīzes preses izdevumu žurnālistiem. Neredz ne radio, ne televīzijas pārstāvjus, jo, lai gan izsūtīta vairāk kā 200 masu mediju pārstāvjiem, informācija par preses konferenci saņemta pēdējā brīdī. Iespējams, ka tāds arī bijis plāns, jo tas, ko saka Šūmans, izraisa sprādzienam līdzīgu efektu: Francija piedāvā Vācijas Federatīvajai Republikai (VFR) kopīgu ogļu un tērauda resursu pārvaldību…